No 2019. gada 12. oktobra līdz 2020. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma izstāde “Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Darbnīcas “Baltars” porcelāns” – līdz šim lielākā mākslinieces darbu retrospekcija, kas visaptveroši parādīs viņas daudzpusīgo radošo mantojumu.
Aleksandra Beļcova (Александра Бельцова, 1892–1981) Rīgā ieradās 1919. gadā un nodzīvoja šeit līdz mūža beigām. Gleznotājas daiļrade kļuva par Latvijas mākslas vēstures neatņemamu daļu, un viņa tiek dēvēta par vienu no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā.
Krievijas Brjanskas novada Suražas pilsētā dzimusī Aleksandra Beļcova māksliniecisko izglītību sākotnēji ieguva Penzas Mākslas skolā, kurā iestājās 1912. gadā. Tur 1915. gadā viņa iepazinās ar jaunajiem latviešu māksliniekiem, to skaitā nākamo vīru – Romanu Sutu (1896–1944). Šī tikšanās kardināli izmainīja Beļcovas uzskatus, viņa sāka interesēties par modernismu. Tas arī noteica autores tālāko ceļu mākslā.
Pēc Penzas Mākslas skolas beigšanas Aleksandra Beļcova aizbrauca uz Sanktpēterburgu, tolaik Petrogradu, kur 1918. gada rudenī iestājās Petrogradas Valsts brīvajās mākslas darbnīcās, Natana Altmana klasē. Grūti iedomāties, kāda būtu Beļcovas māksla, ja gleznotāja paliktu Petrogradā, bet 1919. gada maija sākumā Aleksandra Beļcova pieņēma Romana Sutas uzaicinājumu doties uz Rīgu, kas iesāka jaunu posmu viņas dzīvē un daiļradē. Šeit Aleksandra satika savus skolas biedrus un ātri iekļāvās vietējā kultūras vidē.
Gleznotāja kļuva par Rīgas mākslinieku grupas biedri, piedalījās apvienības izstādēs. Tāpat kā citu jauno mākslinieku darbos, arī Beļcovas gleznās ienāk kubistiskās stilizācijas elementi. Pēc 1925. gada autores kompozīcijās vērojamas tolaik aktuālā Art Deco stila iezīmes un ietekmes no mākslinieka Cuguharu Fudžitas (Tsuguharu Foujita, 1886–1968). Interese par Parīzes skolas pārstāvjiem meistares daiļradē saglabājās arī vēlāk, bet, sākot ar 20. gadsimta 30. gadiem, viņas darbos ir redzama tieksme pēc reālistiskāka tēlojuma.
Aleksandra Beļcova nebija tikai gleznotāja – viņa bija ilustratore, grafikas un porcelāna māksliniece. 20. gados grafikā meistare strādāja galvenokārt akvareļa tehnikā, bet 30. gados – pasteļtehnikā. Savā daiļradē Beļcova deva priekšroku portreta žanram, attēlojot tuviniekus, draugus un paziņas.
20.–30. gados māksliniece regulāri zīmēja karikatūras tādiem izdevumiem kā satīriskajam žurnālam “Ho-Ho” (1922–1923), avīzei “Sociāldemokrāts” u.c. Pieredze karikatūrā ļāva vairāk iepazīt attēlojamos personāžus, tvert būtiskāko un raksturīgāko. Tas noderēja vēlāk, strādājot kā portretiste.
1920. gadu otrajā pusē Aleksandra Beļcova aktīvi darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā “Baltars”, kurā ietilpa arī Romans Suta un Sigismunds Vidbergs. Trauku apgleznojumos māksliniece bieži izvēlējās motīvus no dažādu tautu folkloras vai veidoja ģeometriski abstraktās kompozīcijas, pievērsās reliģiskiem tematiem.
Aleksandra Beļcova nodzīvoja garu mūžu. Viņas daiļradē atspoguļojas ne tikai personīgais dzīvesstāsts, bet arī daudzi 20. gadsimta notikumi. Lielāku daļu no mākslinieces radošā mantojuma veido zīmējumi skiču blociņos un albumos. Autore bieži fiksēja savus iespaidus no redzētā, novērojumus, veidoja skices nākamajām kompozīcijām. Izstādē šis materiāls tiks parādīts pirmoreiz – gan papildinot eksponētos stājdarbus, gan radot iespaidu par iekšējo dialogu starp mākslinieci un apkārtējo realitāti.
Ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā parādīti Aleksandras Beļcovas darbi no vairāku muzeju krājumiem un privātkolekcijām. Šī ir pirmā tik liela mēroga izstāde par godu māksliniecei, kas aptver jau uzskaitīto – glezniecību, grafiku un “Baltars” porcelānu.
Avots: lnmm.lv
