Viņu dēvē par Sanktpēterburgas Marijas teātra seju, krievu baleta lepnumu, mūsdienu visnoslēpumaināko balerīnu. Man viņa atgādina eņģeli no Rubļova svētgleznām, tikai ar meitenīgi šķelmīgu smaidu. Viņas vārds ir Uļjana Lopatkina. Aizvadītajā pirmdienā Latvijas Nacionālajā operā arī Rīgas publika varēja pārliecināties par prīmas nevainojamo tehniku, graciozitāti, pārtapšanas spēju un to vārdos neietveramo enerģiju, kas ieskauj mākslas brīnumu.
– Baleta dzīvē viss notiek agri. Kurš paredzēja un izlēma jūsu nākotni?
– Šādu atbildību uzņēmās mana māmiņa. Viņa jau kopš agrām dienām sāka veicināt manu attīstību, četros gados es jau apmeklēju dažādus deju pulciņus – no folkloras kopas līdz balles deju kursiem un, kad atvērās klasiskā baleta studija, nokļuvu arī tur.
– Kā viņa uzminēja jūsu likteni, pēc kādām zīmēm?
– Māmiņa stāstīja: jau divu gadu vecumā bijis redzams, ka mūzika uz mani iedarbojas magnētiski – es ne tikai uzmanīgi klausos tajā, bet kustos līdzi.
Vēlme kustēties un negaidītā reakcija uz klasisko mūziku pamudināja viņu uz tik lielu upuri – sūtīt savu bērnu uz baletskolu, prom no ģimenes.
– No saules pielietās Kerčas uz miglas apskauto Ziemeļu Palmīru – kā tas bija? Turklāt, ja nemaldos, deviņu gadu vecumā…
– Toreiz oktobrī man palika desmit, tātad var teikt, ka no desmit gadiem. Sanktpēterburga ir unikāla pilsēta, pat nemēģināšu to salīdzināt ar savu dzimto pusi. Tiesa, klimats gan ir ļoti atšķirīgs, man arvien daudz kas ir bijis saistīts ar sauli… Taču interese par to, kas ar mani notiek, pārspēja gan nostalģiju, gan karsto vēlēšanos redzēt savus mīļos. Tomēr tas nebija viegls pārbaudījums.
– Baleta dzīve kopumā nav viegla – grūts darbs, nemitīga atteikšanās un pārvarēšana. Kā vārdā?
– Baletskolu absolvē tikai tie cilvēki, kuriem ir spējas. Bet, ja cilvēkam ir spējas, ir arī panākumi. Savukārt panākumi dod impulsu tālākai izaugsmei. Mācību process nav viegls, tas prasa no bērna lielas pūles, apzinīgumu, izturību, uzcītību. Taču, ja iedziļināmies profesijas būtībā, varu apgalvot, ka dejotājs ir atkarīgs no sajūtām, ko ļoti grūti izteikt vārdos. Dejotāja instruments ir viņa ķermenis. Dejojot tu dažbrīd pats kļūsti par mūziku, zīmē to ar savu ķermeni un emocijām. Tā ir fantastiska sajūta. Neko līdzīgu nevar atrast nevienā citā profesijā. Pat aktieris savu ķermeni nelieto tik specifiskā režīmā. Kamdēļ jāpacieš tādas mokas? Radošā procesa dēļ. Kas ir radošais process? Maz tādu, kas spētu paskaidrot.
– Teicāt, instruments ir pašas ķermenis. Bet jūs pati savā ziņā esat instruments Dieva rokās. Ko jums nozīmē ticība, ko nozīmē – būt kristietei?
– Ticība – tas ir dzīves princips, pilnveidošanās ceļš. Man kristietība ir viena no visaugstākajām cilvēka garīgās izaugsmes formām, kurā savienojas dzīves īstenība un mistika.
– Vai joprojām, pirms izejat uz skatuves, jūtat satraukumu?
– No izrāžu daudzuma satraukums nepazūd. Tikai satraukums mēdz būt dažāds. Ir brīnuma priekšnojauta, un ir bailes. Arī bailes mēdz būt dažādas. Dažkārt satraukums ceļas no bailēm, kas atņem spēkus, traucē darbam, bet ir arī cits satraukums – tāds, kas paceļ tevi uz augstāka emociju viļņa. Tas ir kā tad, ja ierodas mīļi, sen neredzēti cilvēki, un tu, lai arī pirms mirkļa vēl biji līdz nāvei pārguris, pēkšņi celies un ar prieku skrien viņus sagaidīt.
– Kas palīdz uzveikt tās bailes, kuras draud atņemt spēku?
– Vajag pilnībā sakust ar mūziku, zīmējumu, kustību, pilnībā saplūst ar to, ko dari.
– “Manas mājas ir Amerika, bet es allaž ar prieku atgriežos Rīgā,” šie ir baletdejotāja Mihaila Barišņikova vārdi. Zinu, ka esat pazīstami. Kā tas notika? – Jā, man ir laime būt pazīstamai ar Mihailu Nikolajeviču. Notika tā, ka Marijas teātra balerīna, mana laba kolēģe, emigrēja uz ārzemēm, kur nodibināja savu baleta skolu. Kad tajā pilsētā ar viesizrādēm ieradās Mihails Nikolajevičs, viņa, zinot, ka man ir nopietna pēdas trauma, vienkārši piegāja pie viņa un izstāstīja par manām bēdām. Viņš nekavējoties atsaucās, tūdaļ pat piezvanīja man un pateica, ka zinot labu ķirurgu un esot gatavs palīdzēt arī finansiāli. Amerikā man veica operāciju, kas tur ir visnotaļ parasta lieta baleta cilvēkiem, tā noritēja veiksmīgi, un es atkal varēju atgriezties profesijā.
Mihails Nikolajevičs man ir paraugs gan radošajā darbā, gan arī attieksmē pret dzīvi un cilvēkiem.
– Rīgā ir dzimis ne tikai Barišņikovs, bet arī Māris Liepa un Aleksandrs Godunovs. Kā izjūtat šo pilsētu?
– Es mīlu Rīgu. Man ar to ir saistītas jaukas atmiņas. Esmu jau agrāk šeit uzstājusies uz Operas skatuves, bijusi te arī kā skatītāja, kad Rīgā viesojās Mihails Nikolajevičs. Esmu pazīstama ar Ilzi un Andri Liepām. Ar Andri kopā esam pavadījuši garas mēģinājumu stundas, viņš mācīja man ļoti neparastus partnerības paņēmienus, daudz darīja, lai notiktu “Gulbju ezera” pirmizrāde. Bet Aleksandrs Godunovs ir vīrišķības un spēka iemiesojums, viens no maniem vismīļākajiem dejotājiem. Daudzi taču domā, ka balets nav piemērots vīriešiem. Aleksandrs Godunovs apliecina, ka ir.
– Vai klipu un šovu laikmetā klasiskajam baletam ir nākotne?
– Bez šaubām! Taču balets nekad nebūs visam derīgs un visu mīlēts. Ikvienas klasiskas mākslas uztverei nepieciešama smalka un jūtīga dvēsele. Tāpēc tas nekad nekļūs par mākslu masām. Tomēr visos laikos būs cilvēki, kam šī dejas forma, varbūt visaugstākā, būs nepieciešama.
– Krievu balets – kāda ir tā vieta pasaulē?
– Joprojām īpaša. Profesionāļi arvien vēl orientējas uz krievu skolu, runā par to vispārākajā pakāpē.
Turklāt krievu balets joprojām veic arī diplomātisku misiju, kaut gan pēdējā laikā neviens ar to mūs vairs neapgrūtina… Dejotāji, bieži vien pavisam jauni, pēc daudzu priekšstatiem gandrīz vēl bērni, ar savu priekšnesumu apbur skatītājus, liek milzīgam skaitam cilvēku brīnīties un gavilēt sajūsmā, interesēties par mūsu valsti, mentalitāti, savdabību, liek izjust cieņu pret mūsu nāciju, par spīti pretrunīgai attieksmei pret Krieviju un bieži vien taisnīgu tās nosodījumu.
– Vai Lielais teātris joprojām ir simbols?
– Mūsdienu baleta pasaulē daudzi simboli ir mainījušies, taču Lielajā teātrī tradīcijas joprojām kopj un uztur tā solisti un kordebalets, kā arī īpašais repertuārs. Neapšaubāmi, gan Lielā, gan Marijas – abu šo galveno Krievijas baleta teātru – vēsture ietekmē mūsdienu izrāžu uztveri, tomēr katrs dejotājs, izejot uz skatuves, raksta sava teātra vēsturi pats personiski.
– Dzīve baletā gandrīz nekad neilgst līdz mūža galam. Tas liek aizdomāties?
– Protams! Dzīve ir īsa, bet dzīve baletā – vēl īsāka. Bieži vien nogurums un aizņemtība neļauj atlicināt laiku, lai par to domātu. Taču nelāgākais ir tas, ka patlaban pat izcilākie baleta solisti korifeji, par augsti kvalificētiem kordebaleta dejotājiem un otrajiem solistiem nemaz nerunājot, pēc skatuves karjeras beigām nevar tikt pienācīgi nodarbināti. Domāju, ka nākotnē vajadzētu parūpēties, lai tiktu radītas zināmas teritorijas ārpus valsts teātriem, tādi mākslas centri, kuros varētu strādāt šie cilvēki, lai viņu radošās spējas bagātinātu nāciju. Jo Krievija ir talantiem bagāta un predisponēta baletam.
– Jūs esat visu iespējamo balvu un baleta prēmiju laureāte. Kuras no tām šķiet svarīgākās?
– Katra ir pa savam dārga un svarīga, jo tās visas ir pamudinājums darbam, latiņa, kas ar katru reizi tiek pacelta arvien augstāk. Tas ir ne tikai novērtējums, bet arī atbildība profesijas un cilvēku priekšā.
– Kur tam atklājas jēga? Un kas ir mērķis?
– Esmu daudzkārt uzdevusi šo jautājumu ne vien sev, bet arī saviem kolēģiem, gudriem un pieredzes bagātiem cilvēkiem. Mans secinājums: ja cilvēkam ir spējas un viņš savā darbā pilnveidojas arī kā personība, tad svarīgākais, lai viss, ko viņš dara, tiek darīts ar mīlestību un pēc labākās sirdsapziņas, lai īsajā brīdī, kas mums atvēlēts mūsu profesijā, paveiktu savu uzdevumu.
– Jūsu meita Marija – vai arī viņa sapņo kļūt balerīna?
– Nē, nesapņo vis. To mēs pārbaudījām gluži vienkārši – viņa kādu laiku apmeklēja klasiskā baleta studiju.
– Par ko viņa vēlas kļūt?
– Mēs vēl meklējam īsto lēmumu. Galvenais – lai viņa piepildītu sevi kā personību.
– Bet varbūt tas arī ir pats svarīgākais? Profesija taču ir tikai līdzeklis, nevis mērķis. Un laiks, kas mums tam atvēlēts, arī nav pārāk garš…
– Mums ir dots īss brīdis no pirmā apziņas uzplaiksnījuma līdz dzīves galam, lai īstenotu šo uzdevumu, cik labi vien iespējams. Visa dzīve ir pārbaudījumu virkne, kurus pārvarot, mēs iegūstam pieredzi, augam, pilnīgojamies. Taču, ja cilvēkam nav mērķa un viņš nesaprot, kālabad tas viss notiek, tad var tādos melnos izmisuma bezdibeņos iekrist… Patiesībā var nomirt, vēl dzīvam esot.
Es ticu, ka cilvēks nemirst. Kā bērni tic brīnumam. Bet tas jau arī ir pats lielākais dzīves brīnums – ka nāves nav. Dzīves jēga ir pašā dzīvē.
